Summer Eurotrip+

There are some people that like to enjoy life in different way than world expects- because they like something else or because they just want to differ from others. Although we can never know, what world expects. In that case you can spend all your life trying to be different or just enjoy life the way you like. Then you definitely always will be distinct. 

There are two awesome Latvian students Alma and Laila who lives the way they want, enjoys life and are special and differs from other, furthermore they are akin and believe that life is full of opportunities and are not afraid to use it. 
Don't believe? Ok. 
Alma did travel to London alone just to see Watsky's concert, lived at couch-surfers; she went  Riga- Tartu, Riga-Palanga by bicycle etc. Laila  also did road-trip alone round Latvia, has climbed Mount-Blanc, Mt Elbruss and other mountains. They both has done bungee-jumping, made road-trip near Latvia see border with few friends, went to Mt Matterhorn in Switzerland and so on. 

________________________________

Planning this trip we did set the goals:

1. To see ocean or see (other than Baltic see the coast we have home. otherwise that would bee too easy).

2. To spend most of money enjoying countries, their culture, people we are going to visit. So we are going save money on accommodation and use couch-surfing www.couchsurfing.org and so we will meet more people from different countries and enjoy real life (not the one that's made for tourists). 

3. For travelling use hitchhiking In that way we will save even more money to make trip more longer and see as much as we can.

4. Ask help to the locals before and during the trip to send us some pictures with beautiful, interesting and special places we should see but which are not mentioned in regular tourist guide-book (such we can get on our own, that's nothing special or different ) to decide what we have to see at every stop.

And here's what came out.. 

1. Riga, Latvia- Praha, Czech Republic. 

As Alma will have been in Praha for semester as ERASMUS student, we are going to live at her new friends and hang out for one day. 

2. Praha, Czech Republic- Stuttgart, Germany 

In Stuttgart we are going to stay for night and visit places that locals will have suggested and some of our own wishes, for example, Johanneskirche. 

3. Stuttgart, Germany- Bodensee lake, Germany

To not visit the Bodensee (Lake Constance) in the northern foot of Alps and is situated in three countries would bee just foolish. 

4. Bodensee lake, Germany- Geneve, Switzerland

In Geneve we are going to use couch-surfing and enjoy as much activities as possible, including local's suggestions. 

5. Geneve, Switzerland- Lyon, France

In the capital of gastronomy in France we also will use couch-surfing and have an awesome night enjoying everything that the city will offer! Let the party begin! 

6. Lyon, France- Montpelier, France

In Montpellier it is absolutely necessary to see the Mediterranen sea. And also having fun with couch-surfers! 

7. Montpelier, France- Andorra la Vella, Andorra

The microstate in Pyrenees with highest capital of Europe! Must see as much as we can! Staying in Andorra for a day. 

8. Andorra la Vella, Andorra- Barcelona, Spain

The football city. Ofcourse it could be great to see same game but only if the season will be on. Otherwise we will se some small football club game but the purpose is- to get in the great stadium! And spend time with couch-surfers. 

9. Barcelona, Spain- Valencia, Spain 

Everything is new, exotic, exiting, enjoyable! Architecture, people, night life etc. Hoping that locals will show how's everything going on. 

10. Valencia, Spain- Tarifa, Gibraltar

Tarifa is the key to get across the sea strait to the Marocco. It is excelente point from which to set-off to visit Africa. And even more- there is beach and dreamland of kiteboarding! Should try..?

11. Tarifa, Gibraltar- Tangier, Marocco

We made it! We are in different continent. 

12. Tangier, Marocco- Casablanca, Marocco

Final destination! 

After getting in Casablanca we are going to spend few days there, travelling around and visiting all we can. No hurry, no pressure, no plans. Just enjoy everything that's going on. 

12. Tangier, Marocco-Tarif, Spain-Lisbon, Spain

Beginning of our way back home but before we are going to see last country of our journey. Staying for one night and then- bask to Riga by plane! 

Hope to see some of You in Riga once! We also have a lot to see! 

The journey will last from 15 to 20 days (it depends on the efficiency of travelling from one city to other by hitchhiking). 

Budget: 

• ship Tarif-Tangier-Tarif  ~100£ (for two persons)
• flight from Lisbon, Portugal to Riga, Latvia  ~400£ (two persons)
• All other money is going to be spent for food and every action that we are going to enjoy and for every place that we are going to visit. The money is going to be divided in 12 equal amounts for each part of the journey. So we will try to explore places that ar free of charge or cheap but not less noteworthy. 

I hope that @izoalma @VilhelmsM @MartinsZvidrins @martinsvingris @puunis_jaagulis  also will try this awesome opportunity! Wish luck for everyone and hope that we will get the chance to carry out our plan! 

sludinājums

Ja zini kādu, kuram tas var noderēt, priecāšos palīdzēt.

http://www.varam.lv/ads/izglitiba/gatavosanas-eksameniem/ad-12548/

http://www.varam.lv/ads/izglitiba/privatstundas/ad-12547/






Veiksmi mums un Jums! 

Gada mierīgākais laiks.

Apmaiņā pret invenāru tiku pie colas, kura glābj manu embrioloģijas vakaru. Šis priekšmets manu interesi spej noturēt ļoti īsu laiku, tāpēc esmu spiesta izdomāt veidus, kā to padarīt interesantāku. Ja Tev ir pieredze, gaidīšu ierosinājumus. Esmu gatava izmēģināt jebko.

Baltā krāsa rada ilūziju, ka kļuvis gaišāks, un lailai tas ļoti palīdz [gandrīz tik pat labi kā sarkanais diedziņš], bet līdz ar to nāk arī grābšanas un kampšanas laiks, kurā visos veikalos cenšas pierunāt pirkt krāmus, kuriem nav vispār nekādas vērtības. Grūti saglabāt dāvināšanas prieka patieso ideju [pat ja tai ir sasodīti reliģiska izcelsme], ja materiālajai pasaulei tiek piešķirta tik liela nozīme.

Jaunā gada plāni ir grandiozi. Un tās pat nav jaunā gada apņemšanās, kuras centies izpildīt pretdabiski sev uzspiežot lietas, kuras nekad neesi darījis. Šoreiz katrs no check list punktiem tiek gaidīts ar milzīgu nepacietību, un realizācija sākas jau tagad, nevis pirmajā janvārī. Beigu beigās- katra diena ir pietiekami laba, lai sāktu lielas lietas. 

Veiksmi mums un jums! Mēs izvirzamies finiša taisnē! 

Logs jau ir vaļā.

Man patīk. Skatos iedvesmojošus video.
Ja gribi man kaut ko uzdāvināt Saulgriežos, tad iesaku lampiņas- man griestus gribas padarīt vēl zvaigžņotākus.

we will meet in the corner

I'm done of trying help those who think they are great by their own. Cause in the moment I needed help, they just spit in my face and say- "sorry, I need to fix myself and I don't give a shit about what's going to happen with you- for aught I care you can die, and I won't even noticed that. I just want to fuck by bitches and enjoy that in this world are people who think I'm the king." 

I thought so too. I did believe. I did stop the train so you can jump in and get back in the life. Although you did jump in but pushed me out of it. 
But as what you wanted- I am dead. And I don't care if you will live all your life feeling guilty- cause that's exactly what you should. 

That's it. I'm done. I'm leaving all of you right now in my mind and as fast as I can in every other ways. Train has left. 

/by unknown author/

limbisko sistēmu nevarot trenēt.

Ar Piparu šodien veicām adventas pušķošanu mājās.

Lūk, kas sanāca. 

Ja gribi mierīgu vakaru adventas noskaņās, atbrauc. Uzvārīšu Tev liepuziedu tēju, pacienāšu ar cepumiem un ļaušu ar Piparu sēdēt pie kamīna. Vārdu sakot, tieši tas, kas vajadzīgs pirms darba nedēļas- pilnīgs miers. [drīksti atvest piparkūkas]

you used to be so cool

Uzzinot par beļģu smukulīša koncertu Latvijā, bija skaidrs, ka gribu to apmeklēt, un kā jau ierasts, bija divi galvenie varianti, ko aicināt kompānijā- māšele vai Alma. Biļeti iegādājos tikai divas stundas pirms koncerta, un draudzene jau sāka uztraukties, vai es atkal neuzmetīšu, taču viss notika, un fizioloģijas kolokvija priekšvakarā jau trīs minūtes pirms durvju atvēršanas mēs ieņēmām rindu Lāčplēša ielā 101. Jāatzīst, ka šis bija mans pirmais koncerts fabrikā, un tas atstāja vislabāko iespaidu- telpas ir orģinālas, neregulāras un mazas, ļaujot spiest uz kvalitāti, nevis kvantitāti.
Uz koncertu gāju, lai noklausītos dažus Millow hitus dzīvajā, kurus ikkatrs radio klausītājs ir dzirdējis, bet retais saslēdz kopā ar viņa vārdu.

Redzētais un dzirdētais pārspēja visu, ko biju gaidījusi.

Pirmais prieks bija par iesildošo mūziķi, kurš manu cieņu izpelnījās izrādē 'Adata', atveidojot galveno varoni. Arī šoreiz Dons nelika vilties, nemaz nerunājot par Mārci Auziņu, kurš svētā mierā tika galā ar tik vienkāršo uzdevumu- nospēlēt īsto noti īstajā laikā ar īstajām sajūtām.
Millow uz skatuves kāpa ar savu biedru Tomu- daudzpusīgu mūziķi, kurš pamanījās vienas dziesmas laikā spēlēt trīs instrumentus un vēl dziedāt.
Netrūka inteliģenta humora, kas nevienu brīdi nepārkāpa šauro robežu starp joks-jēlība/smieklīgs-stulbs/atklāts- privāts; netrūka patiesi sirsnīgu stāstu par dziesmu tapšanu un mākslinieka dzīvi kā tādu; netrūka publikas iesaistīšanas priekšnesuma veidošanā un jebkuram skatītājam mīļo teikumu par to, ka nevienā koncertā tik burvīga publika nav bijusi [lieki piebilst, ka ikviens tam noticēja].
Māksliniekam izdevās panākt, ka pat tās dziesmas, kuras dzirdēju pirmo reizi, mani uzrunāja, lika domāt un sajust to, kam ikdienā nepietiek laika [vai arī ir vienkārši slinkums].

Kādu laiku manā playlistā būs vairāki Millow darbi.

I really wish that you were cooler

no just cool but really cold

so I could put you in my freezer

and microwave when I'll get old.

Teicu, ka gribu smieklīgu bildi.

In my pocket

Labrīt! Esmu pamodusies, paēdusi brokastis un iekurinājusi krāsniņu. Mans ritms ir nožēlojams- nevaru aizmigt līdz pat četriem rītā, un neesmu pamodināma pirms pusdienlaika, nemaz nerunājot par motivāciju, kura ir anālās atveres līmenī.
Kur var nopirkt motivāciju?

Nedēļas nogali pavadīju ar RTU florbola komandu. Mērķis- iemācīties pēc iespējas vairāk no komandas sporta ārsta. Puikas visai dažādi- citiem ir nopietnas problēmas, kuras jāaprūpē vēl pirms spēles, citi mača laikā pašaizliedzīgi cīnās līdz pēdējam un tiek pie visādām sistām/plēstām/kostām brūcēm, bet ir arī tādi, kurus vajag vienkārši samīļot. Palikt neitrālam nav iespējams, jo puikas ar savu degsmi parauj līdzi arī tos, kuriem florbols šķiet tikai hokeja pakaļdarinājums [piemēram, es]. Taču galvenais- komandas dakterīte ir atsaucīga un gatava censties manā paurī iebāzt visu, kas mani interesē.
Atpakaļceļā bija jāiztur iesvētības ar banānu, kuras esot neiztrūkstošs pārbaudījums katrai komandas sievietei. Tiku atzīta par derīgu un šobrīd izskatās, ka pāris reizes mēnesī aizmirsīšu visu citu un piedalīšos konkurējošās augstskolas sporta komandas izdarībās (kamēr vien man tas šķitīs tā vērts).



Ceturtdien iešu uz koncertu, neskatoties uz to, ka man vēl nav biļetes, un šonedēļ klausos visu, ko beļģu smukulītis var piedāvāt.

Īpašs? Nē, ikdienišķš.

No nedēļas trim kolokvijiem noliku divus. Bilance ir pozitīva.
Bet mans dienas ritms ir ačgārns. Eju gulēt ap četriem rītā un mostos pusdienlaikā. Ja slavenais lailas miedziņš normā parādās jau ap 10iem vakarā, tad pēdējos vakarus nevaru aizmigt līdz vēlai naktij, un rīta celšanās ir grūtāka nekā jebkad manā dzīvē.

Istabā ir miskaste. bet māšele teica, ka "nevar paspēt intensīvi mācīties un vēl dzīvot kārtībā. Ir jāizvēlas veins no diviem".
Ja godīgi, es izvēlos šobrīd trešo- nedarīt neko.

___________________________________________________

Ir reizes, kad savā laternā gaismas ir par maz. Nepietiek lai izgaismotu savu taciņu, nepietiek lai sasildītos, kur nu vēl lai sasildītu kādu citu. Bet ko darīt, ja ar savu neesošo gaismu gribi otram izgaismot taciņu, un otru arī sasildīt? Bet ja nu tu savu gaismiņu tikai iznieko, jo tas otrs nesaprot, ka pašam pietiek ar savu, bet ka tava gaismiņa pamazām dziest? Bet to jau nekad nevar zināt.
Gaisma, tāpat kā prieks ir viens no pasaules resursiem ar konstantu lielumu. Ņem no trešā! Varbūt viņam to gaismu šobrīd nevajag!
Muļķības, visiem vajag gaismiņu. Gan taciņai, gan savam siltumam, gan tā otra siltumam. Tikai daži ir izlutināti un grib visu pasaules gaismu pie sevis.

Lai vai kā, esmu gatava atdot visu savu gaismu. 

kārtējais subjektīvais viedoklis par valsts svētkiem.

Labrīt!
Tieši tā, Laila ir modusies, izlīdusi no dūnu sedziņas, pārģērbusi silto pidžammu par mājas urāl-biksēm, pabarojusi Piparu un gatava kalt iekšā nervu sistēmas brīnumus.

Šonedēļ māja pustukša. Varētu rīkot brutālu dzerstiņu cē klases stilā, bet.. tas sakrīt ar kolokviju nedēļu, kad galvu no grāmatam pacelt varēs tikai tad, kad urīnpūšļa skala sasniegs astoņas balles vai kuņģītis sāks ēst pats sevi. [protams, es pārspīlēju]


Valsts svētki? Jā, atzīmēju, taču manas svētku sajūtas neradīja tas, ko piedāvāja galvaspilsēta.
Apskatoties izgaismotas mājas, nopērkot kaut kāds spīdekļus vai noskatoties, kā Rīgas Dome uzšauj gaisā vairāk kā 10'000 Ls un vēl pēc tam pasaka "Sveiciens svētkos no RD" kas principā nozīmēja- balsojiet par SC nākamajās pašvaldību vēlēšanās! Katru gadu mēs jūsu nodokļus izšausim bezjēdzīgi gaisā! ..tas man drīzāk uzdzina vēlmi iet mājās, adīt zeķi un skatīties filmu "Vienīgā fotogrāfija" [un nevis "Avatars"].

Staro Rīga šogad bija..nepārliecinoša. Man tomēr šķiet, ka ar gaismas instalācijām var radīt ko interesantāku par mainīgām krāsiņām uz ēku fasādēm. Protams, Operas tiltiņš un Gaismas Pils ēnu spēle bija mani favorīti, taču, diemžēl, tas arī bija vienīgais, kas piesaistīja manu uzmanību. Pārējā laikā biju īgna, kašķīga un saskumusi, jo kārtējo reizi pierādījās pārliecība, ka cerības ir muļķa mierinājums pat ja mirst pēdējās. Bet tas jau ir cits stāsts.


Kā jau katru gadu, sakāpām mašīnās un ar lāpām rokās, karstvīnu termosā izgājām Tīreļpurva takas, cenšoties saprast, kur ir robeža starp vairākums/mazākums, iespējamais/neiespējamais, ticība/neticība, vācīeši/krievi/latvieši, garīgais/fiziskais. Un tieši šis pārgājiens manā latvieša būtībā radīja svētku sajūtu, un lika domāt par to, ka tādai tautai kā mums sava valsts ir tomēr liela laime, kuru mēs nespējam novērtēt un bieži vien nemaz neesam pelnījuši. Ne jau tā staigāšana ar karodziņu pie sirds parāda, cik ļoti mēs cienam valsti, bet tas, ka benčiku nemetam pieturā tieši pie autobusa druvīm, ar vienu kāju jau kāpjot iekšā, bet atkritumu tvertnē, un ka Lielo Talku netaisam reizi gadā ar lielu lepnumu par to, ka vācam paši savus mēslus, bet dzīvojam savu ikdienu tā, ka pēc tādas masu tīrīšanas nemaz nev vajadzības.

Ja nevari mani sazvanīt, tad ticamākais es beidzot esmu uzmetusi pasauli un aizbraukusi padzīvot kādu laiciņu ar tarzānu un Džordžu no džungļiem. [vienīgais, kas mani bremzē ir iespēja zaudēt budžeta vietu augstskolā]

Kur pazūd mīlestība? - O.Kroders: Kur pazūd uguns no ugunskura? Deg, deg un izdeg, jo slinkums iet pēc malkas / žurnāls IR

Ar lentīti pie sirsniņas.

Brīvdienas noballētas/nobumbulētas. Vienīgais vērtīgais, ko paveicu- noliku gaismiņu pie sienas. Vienīgā vieta, kur mani priecē, nevis kaitina milzīgs cilvēku pūlis. Nemaz nerunājot par maziem bērniem.

Tā sajūta ir kaut kas burvīgs. Es no sirds ceru, ka ikkatram bija tā jušana, kaut uz pāris minūtēm. Nav jau uzreiz jādzied dziesmas, ar patosu jādeklamē vēstures fakti.. Bet nostāties pie tās gaismiņu jūras un aptvert, ko mēs esam izdarījuši.. ? Pareizāk- ko izdarīja VIŅI, un kā mēs to nespējam novērtēt.. to es novēlu katram.


Noskatījos filmu. Beidzot. Man, kā vienai no meitenēm, kurām patriotisms ir ieaudzināts veselīgos apmēros, pāris asariņas nobira, taču aptvert, ko nozīmē doties ar apziņu, ka tas nemaz nav iespējams.. Neviens no mums to nespēj.
Ziniet, nav jau svarīgi, cik precīzi vai neprecīzi tur ir atspoguļoti vēturiskie notikumi. Nav iespējams lielot vārdus 'subjektīvs' vai 'objektīvs', jo vienmēr būs kāds, kurš nepiekritīs. Tāpēc vēsture ir tik .. burvīga. Nav viena pareizā viedokļa.
Esi redzējis izrādi 'Vectēvs'? Tieši tā. Viņiem visiem trim ir taisnība!



Tāpēc šonedēļ es Tev novēlu starp visiem darbiem, skriešanām, papīriem, grāmatām un uztraukumiem piedomāt kaut pāris minūtes par tiem, kuri nebija egoisti un nedomāja 'vienalga, galvenais, ka man tiek, gan jau tie citi kaut kā'. Jo tieši tā ir mūsu galvenā problēma- neārstējams egoisms un savtība, kas sapūdē visu to, jo tie jaunieši izcīnīja, skrienot pretī lodēm un cerot uz 'sabiedrotajiem'.

Episki? Nē, ļoti patiesi.

still here.

Vai Tu esi kādreiz dzīvē kaut ko ļoti nožēlojis?
Nē?
Tu melo.

Esmu tieši trīs soļu attālumā no visas pasaules uzmešanas, nieres pārdošanas, lai nopirktu moci, un dotos izbaudīt pasaules lielceļus. Saka, ka tie visu ārstē.

Es nožēloju, ka necīnos par to, ko tik izmisīgi vēlos.
Husqvarna Enduro
un ne tikai


Rītvakar brutāli balēsimies. Es nezinu, kur es mētāšos, bet tas ir neizbēgami. Un man ir sajūta, ka tieši to man šobrīd ļoti vajag.

Arī šovakar vakardienas playlists

Par mūziku [pirmais stāsts]

Nav attaisnojuma tiem vecākiem, kuri bērnus neved uz mūzikas skolu. Vienkārši nav. Un atruna- "bet viņam nav talanta/dzirdes/dotību" vai "viņam jāmācās ..., jo ar mūziku tāpat neko nenopelnīsi"  ir pilnīgs buļļa sūds, tāteikt. Ir reizes, kad turp vilkties ir kā zobu sāpes, bet neviens nevar adekvāti novērtēt to, ko dod muzikālā izglītība, nav svarīgi, kas tu būsi vai nebūsi, jo izpratne par mūziku dod nenovērtējami daudz. 

Ja man būtu jāsastāda top 10, par ko pateikties vecākiem, tad šis būtu otrais punkts aiz "paldies, ka mani radījāt". 

"Kaut ko jau dzird visi, bet saklausa tikai nedaudzi." 

Jā, man nebija normāla bērnība- vakaros sēdēju mūzikas skolā, nevis skatījos Ed, Edd, and Eddie; sestdienu rītos negulēju, jo jau 10os biju mūzikas skolā; pēc skolas negāju uz parku, jo biju mūzikas skolā; piektienās negāju ballēties, jo biju mūzikas skolā; neklausījos Britniju, bet spēlēju Bahu... 

Bet ziniet, mani bērni ies mūzikas skolā; Cow and Chicken vietā viņi skatīties ŠO, un pat ja viņiem šķitīs, ka es bojāju viņu bērnību, pienāks mirklis, kad viņi sapratīs, kādi uzvarētāji ir, zinot, kas ir mūzikas pasaule. 

Jūs nekad nesapratīsiet, ko man tas nozīmē- spēlēt klavieres. Tas nav izskaidrojams. Un nemaz nevajag izskaidrot. Un jūs nekad nezināsiet, ko nozīmē labākais Skolotājs pasaulē. Viņš mani ieveda tur, no kurienes nevar iznākt, un nemaz negribas. 

"Tas jau ir galvenais- mācīt mūziku, nevis klavierspēli."

Es iestāšos mūzikas akdēmijā. Tas ir izlemts. Pagaidām esmu tur tikai ēna, bet tas mainīsies.  Mūzika ir pārāk liela daļa manas būtības, un ir pretdabiski no tās atteikties. 

Man kādreiz dzīvē būs flīģelis, kuru turēšu mājas augšējā stāvā telpā, kurai visas sienas būs no stikla, lai var redzēt pasauli. 

Labrīt!

Esmu atpakaļ ierindā. Pēdējo nedēļu biju noilgojusies pēc mācībām, un tagad varu stundām sēdēt un mācīties tādas muļķības kā gastrulāciju, neirulāciju un placentas bārkstiņas. Joprojām lielākā problēma ir no rītiem pamosties- miega rūķi sasien, nelaiž vaļā un atslēdz modinātāju. Gaismas trūkums mani stipri ietekmē.

Toties Pipars sāk iedzīvoties- pats lec pie manis gultā, lien mīļoties un drīz manā vietā vārīs tēju un zīmēs placentu. Mana audzināšana strādā labi.


Man patīk, kad sētnieki slinko. "Nenozog rudeni."

Par to, kas ir vissvarīgākais.

Cik daudz mēs dzīvē daram, lai kādu rītu nebūtu jāmostas ar domu- sasodīts! es nokavēju un vairs nekas nav maināms! Un tad neko nedod kāds, kurš ir blakus, jo tieši to, kura nav, vēlamies redzēt visvairāk. Vecais labais stāsts, ka saprotam, kas mums bijis tikai tad, kad tā vairs nav.


Pēdējo dienu notikumi lika daudz domāt par to, kam ikdienā visu laiku atsakām, un nonākt pie secinājuma, ka tieši brīži, kurus pārliekam ir visbūtiskākie. Kāda gan vispār ir nozīme jebkam, ja es nevarētu ar Sīko skatīties Saturday Night Live? [un tieši es viņai atsaku visbiežāk]

ir jau ļoti cēli tagad tekt- "viss, Laila, tev jāmainās." Parasti tas nenotiek tik vienkārši, taču esot tur, kur vairs neko nevar mainīt, ir stindzinoša vēlme skriet, atrast, samīļot un nekad, nekad nelaist vaļā.

Otrā doma ir- beigt niekoties. Un tas ir ļoti vienkārši, jo runa nav par sīkām lietām vai notikumiem, bet tieši niekiem, kas mūs tā piesārņo, ka nekas cits neatliek, kā būstikajam atteikt, jo laika vienkārši nepietiek. Beidzam muļļāties un izlikties, beidzam ākstīties un tēlot.



Un vēl es sapratu, ka gribu pieaugt nopietnām attiecībām, kurās ir tā burvīgā drošības sajūta, par ko raksta grāmatās. Es gribu uzvesties kā pieaugušie, kuri viens ar otru rēķinās un kopā būvē plānus no mazajiem lego klucīšiem. Es gribu izkāpt no mazās Lailas un iekāpt Lielajā. Es gribu pastāvēt par sevi un beigt izdabāt, bet audzēt savu pasaulīti ar visām tām muļķībām, kas man ir tik svarīgas.



Pārāk daudz domāšanas pārāk īsam laikam.

Ja par sacensībām, tad viss bija labāk nekā gaidīju. Un par to var palasīt šeit

Jo šodien Pipars man ielēca klēpī. [pašreklāma]

Ir reizes, kad ielaižot kādu savā pasaulē, tas ir tā vērts.
Un ir reizes, kad mēs to nožēlojam.

Turpmāk es nevedīšu nevienu uz kalniem, ja nebūšu pilnīgi pārliecināta, ka tas otrs zina un saprot, ko tas nozīmē. Un vispār nelaidīšu savā pasaulē, kamēr pastāvēs iespēja, ka tas otrs manu pasauli tikai izmantos.
Toties šie cilvēki vienmēr paliks mani parādnieki, jo bez manis viņu pasaules nemaz nebūtu.


Vai Tu zināji, ka pirmo reizi kalnos biju 4 gadu vecumā? Un toreiz kāpu Momblānā?
Vai Tu zināji, ka esmu jaunākā no Latvijas, kas uzkāpusi Elbrusā, kas ir Eiropas augstākā virsotne?
Vai Tu zināji, ka vienatnē 3 dienās pārbraucu ar velo pāri pusei Latvijas, izmetot loku caur Igauniju?
Vai Tu zināji, ka mūzikas akadēmijas profesors izteica nožēlu, ka izvēlējos studēt medicīnu, nevis mūziku, jo man spēlēt klavieres sanāk sasodīti labi?

Un Tu zināji, ka es jau kopš dzimšanas daru to, ko citi nekad nespēs izdarīt?  Un tas nav episki. Es vienkārši esmu tā audzināta, ka mani neuztrauc birstoši akmeņi, vai pastaiga pusnaktī pa šoseju vienatnē, vai braukšana vienatnē pāri Latvijai ar velo.
Nav jēga katrā situācijā saskatīt briesmas, lai varonīgi tās pārvarētu. Tās ir vienkārši mūsu iedomas, ar ko pēc tam censties izlekt no bara.

Toties manā ģimenē tas viss nav briesmas. Tā ir būtība.

Ne lapsa, ne princis nenomira. Arī puķe ne.

Viņi, tāpat kā mēs visi, esam mūžīgi.


Kad mēs esam bērni, viss ir vienkārši. Tu man patīc, tu esi mans draugs, es ar tevi spēlēšos, es tevi precēšu. Viss. Punkts. Nav nekādu lieku jautājumu un domāšanas- kas es gribu būt, ko man vajag, jo mēs to jau zinām. Kad mēs esam bērni, mēs skaidri zinām, ko vēlamies. Un mums nav jāuztraucas, kā to sasniegt- par to domāja vecāki.
Kad mēs bijām maziņi, mums nebija ne jausmas, cik sarežģītu mēs visu vienkāršo padarīsim, kad sāksim pieaugt.

Bet tagad? Jo vecāki kļūstam, jo vairāk šķiet- mēs zinām, ko gribam. Muļķības. Mēs domājam, ka zinām, ko gribam.  Un nezinām tāpēc, ka pārāk daudz par to domājam. Nu, kāpēc tik maz uzticamies intuīcijai un vienkāršai pārliecībai- es to gribu un man to vajag? Nē, protams, mēs domājam, spriežam, analizējam. Un jo vairāk domājam, jo mazāka šķiet iespēja, ka sasniegsim, ko vēlamies, ka iegūsim, ko tik ļoti kārojam. 

Bērniem ātri apnīk mantas, ko viņi sagrib. Tā nav taisnība. Viņi zina, ko grib, un tas, ko viņi grib, nekad neapnīk. 

Man ir lācis, kas joprojām stāv uz skapjaugšas. Kad es biju maziņa, tas bija svarīgākais no visiem. Un lai arī cik daudz es domātu, kas man vajadzīgs un ko es gribu dzīvē sasniegt, tas lācis uz skapjaugšas stāvēs mūžīgi- arī bez vienas acs, norautu ausi un uzplēstu sānu. Man viņš nekad neapniks, pat ja es domāšu, ka man dzīvē vajag poršu, lielu suni un daudz naudas. Jo ir tā neizdzēšamā pārliecība, ka man to lāci vajag un viss. 

Un tā ir mīlestība. 

Brūnais Lazdonas piens.

Jau iekāpjot bembī bija skaidrs, ka vakars būs traks, bet neko tādu es tomēr negaidīju. Lauķi māk ballēties. Ir labi tie pasākumi, kuri beidzas pārāk ātri.

Garšo dzert trešdienā?
Jā, garšo.


Un starp citu, es biju uz anatomijas kolokviju plkst 8:00 un norāvu 9. Un Marta bija uroloģijas nodaļā. Un mediķi ir tik pat kruti kā lauķi. He, he.




Man šķiet, ka bērnu man nebūs. Ja nespēju izaudzināt trusi, tad kā gan spētu izaudzināt cilvēkbērnu? 

Kastaņi uzsūcot slikto enerģiju

Laimīgs cilvēkbērns es esmu. Un nav pat svarīgi, vai Tu, pasaule, zini, cik esmu bagāta, jo galvenais, lai to zinu es pati. Man ir tas, kas tev nekad nebūs un ko tu nekad nenovērtēsi. Tram pa ram, jo dzīve ir sasodīti skaista un mīlestība skaistu padara sievieti. [es bez tās nevaru, tāpēc.. ]. Saka, ka mīlestība nemainās, bet mainās vīrieši.

Mana ģimene mani izlutina. ja es kaut ko gribu, tad pie tā tieku. Vienmēr.

Un vakar es tiku pie sava drauga. Pipars.

Melns ar garām ausīm.

Iepazinos ar saviem komandas biedriem pirmajā grupas treniņā. Viens no viņiem pievienojās stundu vēlāk, jo bija ātrumtreniņā- aiz mašīnas līdz Siguldai un atpakaļ. Bet tas viņu neatturēja no dalības naksnīgā braucienā pa Biķerniekiem. Diemžēl man nebija apgaismojuma, tāpēc, ņemot vērā manas nesenās saistības ar Biķerniekiem, biju īgna jau pēc 10 min. Taču trīsstundīgo treniņu izturēju, mani akceptēja, un, ja vien es pati visu neuzmetīšu, oktobra vidū nedēļas nogali pavadīšu mežā, mēģinot neatpalikt un nelamāties pārāk rupji.
Pēc treniņa asinsvadi ar mani nespēja komunicēt un es gandrīz aizmigu lasāmbeņķītī pie krāsniņas ar anatomijas atlantu klēpī.

Kādu vakaru bija atbraucis E, lai ievērtētu māsas skapi. Defekti viņu nenobiedēju un sapnis piepildās- tā mēbele tiks aizvākta. Bet tas nav būtiskākais- viņš māšeles galvā iesēja nezālīti, kura vairs nezudīs. Beidzot māsu piedzīvojums tiks realizēts, iespējams, pat ar lielāku kompāniju.
Bet par to citreiz.


Un jā, viņš būs melns. Redzēju bildi. Un tiešām būs. Nemaz nesmejieties.

Jau kādu laiku manā topā dredainais puisis. Dzīve iet uz augšu!
http://www.youtube.com/watch?v=JN_cOsjErDE&feature=relmfu

Veloprieks

Pateicoties Ogres velomaratonam esmu kļuvusi populāra- nepazīstami vīrieši aicina mani startēt sacensībās viņu komandā.
Varbūt labāk atteikt, lai saglabātu šo ilūziju par manām spējām?

Bet es piekritu un izskatās, ka oktobra vidū atkal 24h pavadīšu uz velo.
Tā kā uzreiz tika nolikts komandas treniņš jaunās nedēļas sākumā [cerams, ka viņi nepārdomās un mani tomēr ņems komandā], nolēmu sev atgādināt, cik jauki ir mīt pedāļus, un aizlaist uz Biķernieku mežu. Pēc pusotras stundas piedzīvoju izcilāko un tizlāko kritienu dzīvē [ak nē, ir bijis izcilāks un tizlāks, bet par to citreiz], kā rezultātā kādu brītiņu pacīnījos par elpu, mans dačiks vairs nestrādā un kādu laiku manu jau tā tik 'sievišķīgo' miesu papildinās zilumi.

Pirmajā brīdī sabijos par savu veselību, jo, teikšu godīgi, savas iekšas tā nekad vēl nebiju atsitusi, tāpēc nenoturējos un piezvanīju vienīgajam, ko no rajona pazīstu. Tas bija muļķīgi, jo neko nedeva- manas iekšas apklusa pašas un zilumi būs jebkurā gadījumā.

Ak, nē. Deva gan. - Ir skaidrs, ka 'pietrūkst'='pieradums'. Beidzot saplīsa lielais ilūziju burbulis, kas bija rādījis tik skaistu to, kā patiesībā nekad nav bijis. Ja vakar vēl biju apņēmusies pēc mēneša pazemoties, nokrist uz ceļa un runāt visas tās banālās lietas, ko parasti pēc tam nožēlo, tad šodienas velotreniņš izrādījās vērtīgāks nekā sākumā biju domājusi- pirmo reizi dzīvē es tiešām esmu izdarījusi kaut ko pareizi, atverot jauno grāmatu un sadedzinot veco. Ja es to būtu sapratusi ātrāk, aiztaupītu ļoti daudz lieku emociju un šī vasara būtu bijusi daudz vērtīgāka. Bet- labāk vēlāk nekā nekad.



Starp citu, mani ļoti iedvesmoja kādas pazīstamas meitenes rakstītais citāts.

"-Ja esi atradis ko tādu, kas veidots no tīras vielas, laiks to nesabojās. Un tu varēsi atgriezties kad vien vēlies. Bet, ja tas, ko tu atrodi, ir bijis tikai gaismaz zibsnis, zvaigznes uzliesmojums, atgriežoties tu nesastapsi neko"/Paulu Koelju/

Man vienkārši vajag nomierināties un paļauties, ka ar laiku viss atrisinās. un vispār- tas jau sāk atrisināties. 

Pirmā prakse.

Tas nav joks un tas nav smieklīgi.

Viņai ir sliktāk nekā izskatās, un ik pa mirklim viņa mūs pamatīgi nobiedē.

Bet operācija bija [es nezinu, vai veiksmīga, bet ārsts teica- viņa izdzīvoja] un tagad viņa guļ mājās pie sistēmas.

ziniet, es pārāk pieķeros dzīvām būtnēm, un tā ir mana lielākā problēma. Man no tā jātiek vaļā, ja gribu būt ārsts.

Viss pasaulē ir ciklisks.

Ļoti vienkārši.

Esmu atpakaļ. Gandrīz visur.

Ir tās dzīves situācijas, kad ir tikai divi varianti- vienmēr skatīties atpakaļ un dzīvot pagātnē vai arī izmest visu veco un nevajadzīgo un sākt no sākuma.

Protams, ka nav nelabojamu lietu un es joprojām ticu- viss nokārtosies, tikai vajag laiku. [muļķības.]

Bet pa lielam- es sāku no sākuma. Visu.

Medicīnas studenta depresija. Tāda tiešām eksistē.


Kāda jēga studēt medicīnu, ja mēs visi agrāk vai vālāk vienalga mirsim? 

Labrīt Pasaule.


Manī ir iestājies slinkums mācīties. Man patīk, bet mājās nekā nevaru pieķerties, ja var paskraidīt, pabraukt ar velo vai pabaudīt šo muļķīgo pavasara laiku, kad saulīte un feromoni ir visās malās, bet ir visvairāk jāmācās.

Ir cilvēki, kas nemanot nolauž pa mazam gabaliņam no mūsu 'es', vai arī, skrienot kādam pa prātam, aplauzies pats. Nezinu, vai tas ir speciāli, bet Tu attopies tikai tad, kad piparkūku vīriņam nav ne roku, ne kāju, ne glazūras pogu un viņš pat nespēj vairs spirināties pretī.
 Kurš vainīgs?
Es pati.
Tas vairs nav kompromiss, bet tīra piekāpšanās.

Man ir apnicis, ka mani aplauž.

esmu nepareiza un dažas kroplības varbūt vajadzētu aplauzt, bet tāpēc es esmu es! Ar visām savām nepareizībām. Nu kuram patīk tie izcilie piparkūku vīriņi, kuri ir tik kaitinoši simetriski, ka neatstāj iztēlei nekā?
Man ne.
Ja Tev patīk, tad dodies un meklē! Pasaulē ir pilns ar vienādajiem, un Tev nebūs problēmu tādu atrast. ja nevari pieņemt manas šķībās glazūras pogas vai nesimetriskās zvaigznīšu acis, nelauz. Gan jau būs kāds, kuram patiks.



Kā esat ievērojuši, esmu šeit tikai tad, kad kāds mani aplauzis. Piedodies, bet neko labāku Jums piedāvāt nevaru.

[system error]

Man vajag ballīti līdz grīdai, vēlams ar kaitīgu daudzumu alkohola [vai citu apreibinošo vielu], vīriešiem, sievietēm un atmiņas zudumu.

Ir dienas, kad skaidrs- tā turpināt vairs nevar, kaut kas ir jāmaina.
Un tad, lai arī kā citi neskalotu smadzenes, centies visu mainīt, cerībā, ka tiksi vaļā no tā, kas traucē.

Kas man traucē?
neuzticība traucē.

Ienīstu Tevi, neuzticība!!!


Ā, es laikam gribu būt les[z]biete. Man patīk sievietes.