Nav attaisnojuma tiem vecākiem, kuri bērnus neved uz mūzikas skolu. Vienkārši nav. Un atruna- "bet viņam nav talanta/dzirdes/dotību" vai "viņam jāmācās ..., jo ar mūziku tāpat neko nenopelnīsi" ir pilnīgs buļļa sūds, tāteikt. Ir reizes, kad turp vilkties ir kā zobu sāpes, bet neviens nevar adekvāti novērtēt to, ko dod muzikālā izglītība, nav svarīgi, kas tu būsi vai nebūsi, jo izpratne par mūziku dod nenovērtējami daudz.
Ja man būtu jāsastāda top 10, par ko pateikties vecākiem, tad šis būtu otrais punkts aiz "paldies, ka mani radījāt".
"Kaut ko jau dzird visi, bet saklausa tikai nedaudzi."
Jā, man nebija normāla bērnība- vakaros sēdēju mūzikas skolā, nevis skatījos Ed, Edd, and Eddie; sestdienu rītos negulēju, jo jau 10os biju mūzikas skolā; pēc skolas negāju uz parku, jo biju mūzikas skolā; piektienās negāju ballēties, jo biju mūzikas skolā; neklausījos Britniju, bet spēlēju Bahu...
Bet ziniet, mani bērni ies mūzikas skolā; Cow and Chicken vietā viņi skatīties ŠO, un pat ja viņiem šķitīs, ka es bojāju viņu bērnību, pienāks mirklis, kad viņi sapratīs, kādi uzvarētāji ir, zinot, kas ir mūzikas pasaule.
Jūs nekad nesapratīsiet, ko man tas nozīmē- spēlēt klavieres. Tas nav izskaidrojams. Un nemaz nevajag izskaidrot. Un jūs nekad nezināsiet, ko nozīmē labākais Skolotājs pasaulē. Viņš mani ieveda tur, no kurienes nevar iznākt, un nemaz negribas.
"Tas jau ir galvenais- mācīt mūziku, nevis klavierspēli."
Es iestāšos mūzikas akdēmijā. Tas ir izlemts. Pagaidām esmu tur tikai ēna, bet tas mainīsies. Mūzika ir pārāk liela daļa manas būtības, un ir pretdabiski no tās atteikties.
Man kādreiz dzīvē būs flīģelis, kuru turēšu mājas augšējā stāvā telpā, kurai visas sienas būs no stikla, lai var redzēt pasauli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru