Ne lapsa, ne princis nenomira. Arī puķe ne.

Viņi, tāpat kā mēs visi, esam mūžīgi.


Kad mēs esam bērni, viss ir vienkārši. Tu man patīc, tu esi mans draugs, es ar tevi spēlēšos, es tevi precēšu. Viss. Punkts. Nav nekādu lieku jautājumu un domāšanas- kas es gribu būt, ko man vajag, jo mēs to jau zinām. Kad mēs esam bērni, mēs skaidri zinām, ko vēlamies. Un mums nav jāuztraucas, kā to sasniegt- par to domāja vecāki.
Kad mēs bijām maziņi, mums nebija ne jausmas, cik sarežģītu mēs visu vienkāršo padarīsim, kad sāksim pieaugt.

Bet tagad? Jo vecāki kļūstam, jo vairāk šķiet- mēs zinām, ko gribam. Muļķības. Mēs domājam, ka zinām, ko gribam.  Un nezinām tāpēc, ka pārāk daudz par to domājam. Nu, kāpēc tik maz uzticamies intuīcijai un vienkāršai pārliecībai- es to gribu un man to vajag? Nē, protams, mēs domājam, spriežam, analizējam. Un jo vairāk domājam, jo mazāka šķiet iespēja, ka sasniegsim, ko vēlamies, ka iegūsim, ko tik ļoti kārojam. 

Bērniem ātri apnīk mantas, ko viņi sagrib. Tā nav taisnība. Viņi zina, ko grib, un tas, ko viņi grib, nekad neapnīk. 

Man ir lācis, kas joprojām stāv uz skapjaugšas. Kad es biju maziņa, tas bija svarīgākais no visiem. Un lai arī cik daudz es domātu, kas man vajadzīgs un ko es gribu dzīvē sasniegt, tas lācis uz skapjaugšas stāvēs mūžīgi- arī bez vienas acs, norautu ausi un uzplēstu sānu. Man viņš nekad neapniks, pat ja es domāšu, ka man dzīvē vajag poršu, lielu suni un daudz naudas. Jo ir tā neizdzēšamā pārliecība, ka man to lāci vajag un viss. 

Un tā ir mīlestība.