you used to be so cool

Uzzinot par beļģu smukulīša koncertu Latvijā, bija skaidrs, ka gribu to apmeklēt, un kā jau ierasts, bija divi galvenie varianti, ko aicināt kompānijā- māšele vai Alma. Biļeti iegādājos tikai divas stundas pirms koncerta, un draudzene jau sāka uztraukties, vai es atkal neuzmetīšu, taču viss notika, un fizioloģijas kolokvija priekšvakarā jau trīs minūtes pirms durvju atvēršanas mēs ieņēmām rindu Lāčplēša ielā 101. Jāatzīst, ka šis bija mans pirmais koncerts fabrikā, un tas atstāja vislabāko iespaidu- telpas ir orģinālas, neregulāras un mazas, ļaujot spiest uz kvalitāti, nevis kvantitāti.
Uz koncertu gāju, lai noklausītos dažus Millow hitus dzīvajā, kurus ikkatrs radio klausītājs ir dzirdējis, bet retais saslēdz kopā ar viņa vārdu.

Redzētais un dzirdētais pārspēja visu, ko biju gaidījusi.

Pirmais prieks bija par iesildošo mūziķi, kurš manu cieņu izpelnījās izrādē 'Adata', atveidojot galveno varoni. Arī šoreiz Dons nelika vilties, nemaz nerunājot par Mārci Auziņu, kurš svētā mierā tika galā ar tik vienkāršo uzdevumu- nospēlēt īsto noti īstajā laikā ar īstajām sajūtām.
Millow uz skatuves kāpa ar savu biedru Tomu- daudzpusīgu mūziķi, kurš pamanījās vienas dziesmas laikā spēlēt trīs instrumentus un vēl dziedāt.
Netrūka inteliģenta humora, kas nevienu brīdi nepārkāpa šauro robežu starp joks-jēlība/smieklīgs-stulbs/atklāts- privāts; netrūka patiesi sirsnīgu stāstu par dziesmu tapšanu un mākslinieka dzīvi kā tādu; netrūka publikas iesaistīšanas priekšnesuma veidošanā un jebkuram skatītājam mīļo teikumu par to, ka nevienā koncertā tik burvīga publika nav bijusi [lieki piebilst, ka ikviens tam noticēja].
Māksliniekam izdevās panākt, ka pat tās dziesmas, kuras dzirdēju pirmo reizi, mani uzrunāja, lika domāt un sajust to, kam ikdienā nepietiek laika [vai arī ir vienkārši slinkums].

Kādu laiku manā playlistā būs vairāki Millow darbi.

I really wish that you were cooler

no just cool but really cold

so I could put you in my freezer

and microwave when I'll get old.

Teicu, ka gribu smieklīgu bildi.

In my pocket

Labrīt! Esmu pamodusies, paēdusi brokastis un iekurinājusi krāsniņu. Mans ritms ir nožēlojams- nevaru aizmigt līdz pat četriem rītā, un neesmu pamodināma pirms pusdienlaika, nemaz nerunājot par motivāciju, kura ir anālās atveres līmenī.
Kur var nopirkt motivāciju?

Nedēļas nogali pavadīju ar RTU florbola komandu. Mērķis- iemācīties pēc iespējas vairāk no komandas sporta ārsta. Puikas visai dažādi- citiem ir nopietnas problēmas, kuras jāaprūpē vēl pirms spēles, citi mača laikā pašaizliedzīgi cīnās līdz pēdējam un tiek pie visādām sistām/plēstām/kostām brūcēm, bet ir arī tādi, kurus vajag vienkārši samīļot. Palikt neitrālam nav iespējams, jo puikas ar savu degsmi parauj līdzi arī tos, kuriem florbols šķiet tikai hokeja pakaļdarinājums [piemēram, es]. Taču galvenais- komandas dakterīte ir atsaucīga un gatava censties manā paurī iebāzt visu, kas mani interesē.
Atpakaļceļā bija jāiztur iesvētības ar banānu, kuras esot neiztrūkstošs pārbaudījums katrai komandas sievietei. Tiku atzīta par derīgu un šobrīd izskatās, ka pāris reizes mēnesī aizmirsīšu visu citu un piedalīšos konkurējošās augstskolas sporta komandas izdarībās (kamēr vien man tas šķitīs tā vērts).



Ceturtdien iešu uz koncertu, neskatoties uz to, ka man vēl nav biļetes, un šonedēļ klausos visu, ko beļģu smukulītis var piedāvāt.

Īpašs? Nē, ikdienišķš.

No nedēļas trim kolokvijiem noliku divus. Bilance ir pozitīva.
Bet mans dienas ritms ir ačgārns. Eju gulēt ap četriem rītā un mostos pusdienlaikā. Ja slavenais lailas miedziņš normā parādās jau ap 10iem vakarā, tad pēdējos vakarus nevaru aizmigt līdz vēlai naktij, un rīta celšanās ir grūtāka nekā jebkad manā dzīvē.

Istabā ir miskaste. bet māšele teica, ka "nevar paspēt intensīvi mācīties un vēl dzīvot kārtībā. Ir jāizvēlas veins no diviem".
Ja godīgi, es izvēlos šobrīd trešo- nedarīt neko.

___________________________________________________

Ir reizes, kad savā laternā gaismas ir par maz. Nepietiek lai izgaismotu savu taciņu, nepietiek lai sasildītos, kur nu vēl lai sasildītu kādu citu. Bet ko darīt, ja ar savu neesošo gaismu gribi otram izgaismot taciņu, un otru arī sasildīt? Bet ja nu tu savu gaismiņu tikai iznieko, jo tas otrs nesaprot, ka pašam pietiek ar savu, bet ka tava gaismiņa pamazām dziest? Bet to jau nekad nevar zināt.
Gaisma, tāpat kā prieks ir viens no pasaules resursiem ar konstantu lielumu. Ņem no trešā! Varbūt viņam to gaismu šobrīd nevajag!
Muļķības, visiem vajag gaismiņu. Gan taciņai, gan savam siltumam, gan tā otra siltumam. Tikai daži ir izlutināti un grib visu pasaules gaismu pie sevis.

Lai vai kā, esmu gatava atdot visu savu gaismu. 

kārtējais subjektīvais viedoklis par valsts svētkiem.

Labrīt!
Tieši tā, Laila ir modusies, izlīdusi no dūnu sedziņas, pārģērbusi silto pidžammu par mājas urāl-biksēm, pabarojusi Piparu un gatava kalt iekšā nervu sistēmas brīnumus.

Šonedēļ māja pustukša. Varētu rīkot brutālu dzerstiņu cē klases stilā, bet.. tas sakrīt ar kolokviju nedēļu, kad galvu no grāmatam pacelt varēs tikai tad, kad urīnpūšļa skala sasniegs astoņas balles vai kuņģītis sāks ēst pats sevi. [protams, es pārspīlēju]


Valsts svētki? Jā, atzīmēju, taču manas svētku sajūtas neradīja tas, ko piedāvāja galvaspilsēta.
Apskatoties izgaismotas mājas, nopērkot kaut kāds spīdekļus vai noskatoties, kā Rīgas Dome uzšauj gaisā vairāk kā 10'000 Ls un vēl pēc tam pasaka "Sveiciens svētkos no RD" kas principā nozīmēja- balsojiet par SC nākamajās pašvaldību vēlēšanās! Katru gadu mēs jūsu nodokļus izšausim bezjēdzīgi gaisā! ..tas man drīzāk uzdzina vēlmi iet mājās, adīt zeķi un skatīties filmu "Vienīgā fotogrāfija" [un nevis "Avatars"].

Staro Rīga šogad bija..nepārliecinoša. Man tomēr šķiet, ka ar gaismas instalācijām var radīt ko interesantāku par mainīgām krāsiņām uz ēku fasādēm. Protams, Operas tiltiņš un Gaismas Pils ēnu spēle bija mani favorīti, taču, diemžēl, tas arī bija vienīgais, kas piesaistīja manu uzmanību. Pārējā laikā biju īgna, kašķīga un saskumusi, jo kārtējo reizi pierādījās pārliecība, ka cerības ir muļķa mierinājums pat ja mirst pēdējās. Bet tas jau ir cits stāsts.


Kā jau katru gadu, sakāpām mašīnās un ar lāpām rokās, karstvīnu termosā izgājām Tīreļpurva takas, cenšoties saprast, kur ir robeža starp vairākums/mazākums, iespējamais/neiespējamais, ticība/neticība, vācīeši/krievi/latvieši, garīgais/fiziskais. Un tieši šis pārgājiens manā latvieša būtībā radīja svētku sajūtu, un lika domāt par to, ka tādai tautai kā mums sava valsts ir tomēr liela laime, kuru mēs nespējam novērtēt un bieži vien nemaz neesam pelnījuši. Ne jau tā staigāšana ar karodziņu pie sirds parāda, cik ļoti mēs cienam valsti, bet tas, ka benčiku nemetam pieturā tieši pie autobusa druvīm, ar vienu kāju jau kāpjot iekšā, bet atkritumu tvertnē, un ka Lielo Talku netaisam reizi gadā ar lielu lepnumu par to, ka vācam paši savus mēslus, bet dzīvojam savu ikdienu tā, ka pēc tādas masu tīrīšanas nemaz nev vajadzības.

Ja nevari mani sazvanīt, tad ticamākais es beidzot esmu uzmetusi pasauli un aizbraukusi padzīvot kādu laiciņu ar tarzānu un Džordžu no džungļiem. [vienīgais, kas mani bremzē ir iespēja zaudēt budžeta vietu augstskolā]

Kur pazūd mīlestība? - O.Kroders: Kur pazūd uguns no ugunskura? Deg, deg un izdeg, jo slinkums iet pēc malkas / žurnāls IR

Ar lentīti pie sirsniņas.

Brīvdienas noballētas/nobumbulētas. Vienīgais vērtīgais, ko paveicu- noliku gaismiņu pie sienas. Vienīgā vieta, kur mani priecē, nevis kaitina milzīgs cilvēku pūlis. Nemaz nerunājot par maziem bērniem.

Tā sajūta ir kaut kas burvīgs. Es no sirds ceru, ka ikkatram bija tā jušana, kaut uz pāris minūtēm. Nav jau uzreiz jādzied dziesmas, ar patosu jādeklamē vēstures fakti.. Bet nostāties pie tās gaismiņu jūras un aptvert, ko mēs esam izdarījuši.. ? Pareizāk- ko izdarīja VIŅI, un kā mēs to nespējam novērtēt.. to es novēlu katram.


Noskatījos filmu. Beidzot. Man, kā vienai no meitenēm, kurām patriotisms ir ieaudzināts veselīgos apmēros, pāris asariņas nobira, taču aptvert, ko nozīmē doties ar apziņu, ka tas nemaz nav iespējams.. Neviens no mums to nespēj.
Ziniet, nav jau svarīgi, cik precīzi vai neprecīzi tur ir atspoguļoti vēturiskie notikumi. Nav iespējams lielot vārdus 'subjektīvs' vai 'objektīvs', jo vienmēr būs kāds, kurš nepiekritīs. Tāpēc vēsture ir tik .. burvīga. Nav viena pareizā viedokļa.
Esi redzējis izrādi 'Vectēvs'? Tieši tā. Viņiem visiem trim ir taisnība!



Tāpēc šonedēļ es Tev novēlu starp visiem darbiem, skriešanām, papīriem, grāmatām un uztraukumiem piedomāt kaut pāris minūtes par tiem, kuri nebija egoisti un nedomāja 'vienalga, galvenais, ka man tiek, gan jau tie citi kaut kā'. Jo tieši tā ir mūsu galvenā problēma- neārstējams egoisms un savtība, kas sapūdē visu to, jo tie jaunieši izcīnīja, skrienot pretī lodēm un cerot uz 'sabiedrotajiem'.

Episki? Nē, ļoti patiesi.

still here.

Vai Tu esi kādreiz dzīvē kaut ko ļoti nožēlojis?
Nē?
Tu melo.

Esmu tieši trīs soļu attālumā no visas pasaules uzmešanas, nieres pārdošanas, lai nopirktu moci, un dotos izbaudīt pasaules lielceļus. Saka, ka tie visu ārstē.

Es nožēloju, ka necīnos par to, ko tik izmisīgi vēlos.
Husqvarna Enduro
un ne tikai


Rītvakar brutāli balēsimies. Es nezinu, kur es mētāšos, bet tas ir neizbēgami. Un man ir sajūta, ka tieši to man šobrīd ļoti vajag.

Arī šovakar vakardienas playlists