pirmdiena, 2012. gada 12. novembris

Ar lentīti pie sirsniņas.

Brīvdienas noballētas/nobumbulētas. Vienīgais vērtīgais, ko paveicu- noliku gaismiņu pie sienas. Vienīgā vieta, kur mani priecē, nevis kaitina milzīgs cilvēku pūlis. Nemaz nerunājot par maziem bērniem.

Tā sajūta ir kaut kas burvīgs. Es no sirds ceru, ka ikkatram bija tā jušana, kaut uz pāris minūtēm. Nav jau uzreiz jādzied dziesmas, ar patosu jādeklamē vēstures fakti.. Bet nostāties pie tās gaismiņu jūras un aptvert, ko mēs esam izdarījuši.. ? Pareizāk- ko izdarīja VIŅI, un kā mēs to nespējam novērtēt.. to es novēlu katram.


Noskatījos filmu. Beidzot. Man, kā vienai no meitenēm, kurām patriotisms ir ieaudzināts veselīgos apmēros, pāris asariņas nobira, taču aptvert, ko nozīmē doties ar apziņu, ka tas nemaz nav iespējams.. Neviens no mums to nespēj.
Ziniet, nav jau svarīgi, cik precīzi vai neprecīzi tur ir atspoguļoti vēturiskie notikumi. Nav iespējams lielot vārdus 'subjektīvs' vai 'objektīvs', jo vienmēr būs kāds, kurš nepiekritīs. Tāpēc vēsture ir tik .. burvīga. Nav viena pareizā viedokļa.
Esi redzējis izrādi 'Vectēvs'? Tieši tā. Viņiem visiem trim ir taisnība!



Tāpēc šonedēļ es Tev novēlu starp visiem darbiem, skriešanām, papīriem, grāmatām un uztraukumiem piedomāt kaut pāris minūtes par tiem, kuri nebija egoisti un nedomāja 'vienalga, galvenais, ka man tiek, gan jau tie citi kaut kā'. Jo tieši tā ir mūsu galvenā problēma- neārstējams egoisms un savtība, kas sapūdē visu to, jo tie jaunieši izcīnīja, skrienot pretī lodēm un cerot uz 'sabiedrotajiem'.

Episki? Nē, ļoti patiesi.

Nav komentāru: