trešdiena, 2012. gada 17. oktobris

Par to, kas ir vissvarīgākais.

Cik daudz mēs dzīvē daram, lai kādu rītu nebūtu jāmostas ar domu- sasodīts! es nokavēju un vairs nekas nav maināms! Un tad neko nedod kāds, kurš ir blakus, jo tieši to, kura nav, vēlamies redzēt visvairāk. Vecais labais stāsts, ka saprotam, kas mums bijis tikai tad, kad tā vairs nav.


Pēdējo dienu notikumi lika daudz domāt par to, kam ikdienā visu laiku atsakām, un nonākt pie secinājuma, ka tieši brīži, kurus pārliekam ir visbūtiskākie. Kāda gan vispār ir nozīme jebkam, ja es nevarētu ar Sīko skatīties Saturday Night Live? [un tieši es viņai atsaku visbiežāk]

ir jau ļoti cēli tagad tekt- "viss, Laila, tev jāmainās." Parasti tas nenotiek tik vienkārši, taču esot tur, kur vairs neko nevar mainīt, ir stindzinoša vēlme skriet, atrast, samīļot un nekad, nekad nelaist vaļā.



Otrā doma ir- beigt niekoties. Un tas ir ļoti vienkārši, jo runa nav par sīkām lietām vai notikumiem, bet tieši niekiem, kas mūs tā piesārņo, ka nekas cits neatliek, kā būstikajam atteikt, jo laika vienkārši nepietiek. Beidzam muļļāties un izlikties, beidzam ākstīties un tēlot.



Un vēl es sapratu, ka gribu pieaugt nopietnām attiecībām, kurās ir tā burvīgā drošības sajūta, par ko raksta grāmatās. Es gribu uzvesties kā pieaugušie, kuri viens ar otru rēķinās un kopā būvē plānus no mazajiem lego klucīšiem. Es gribu izkāpt no mazās Lailas un iekāpt Lielajā. Es gribu pastāvēt par sevi un beigt izdabāt, bet audzēt savu pasaulīti ar visām tām muļķībām, kas man ir tik svarīgas.



Pārāk daudz domāšanas pārāk īsam laikam.




Ja par sacensībām, tad viss bija labāk nekā gaidīju. Un par to var palasīt šeit


Nav komentāru: