Pateicoties Ogres velomaratonam esmu kļuvusi populāra- nepazīstami vīrieši aicina mani startēt sacensībās viņu komandā.
Varbūt labāk atteikt, lai saglabātu šo ilūziju par manām spējām?
Bet es piekritu un izskatās, ka oktobra vidū atkal 24h pavadīšu uz velo.
Tā kā uzreiz tika nolikts komandas treniņš jaunās nedēļas sākumā [cerams, ka viņi nepārdomās un mani tomēr ņems komandā], nolēmu sev atgādināt, cik jauki ir mīt pedāļus, un aizlaist uz Biķernieku mežu. Pēc pusotras stundas piedzīvoju izcilāko un tizlāko kritienu dzīvē [ak nē, ir bijis izcilāks un tizlāks, bet par to citreiz], kā rezultātā kādu brītiņu pacīnījos par elpu, mans
dačiks vairs nestrādā un kādu laiku manu jau tā tik 'sievišķīgo' miesu papildinās zilumi.
Pirmajā brīdī sabijos par savu veselību, jo, teikšu godīgi, savas iekšas tā nekad vēl nebiju atsitusi, tāpēc nenoturējos un piezvanīju vienīgajam, ko no rajona pazīstu. Tas bija muļķīgi, jo neko nedeva- manas iekšas apklusa pašas un zilumi būs jebkurā gadījumā.
Ak, nē. Deva gan. - Ir skaidrs, ka 'pietrūkst'='pieradums'. Beidzot saplīsa lielais ilūziju burbulis, kas bija rādījis tik skaistu to, kā patiesībā nekad nav bijis. Ja vakar vēl biju apņēmusies pēc mēneša pazemoties, nokrist uz ceļa un runāt visas tās banālās lietas, ko parasti pēc tam nožēlo, tad šodienas velotreniņš izrādījās vērtīgāks nekā sākumā biju domājusi- pirmo reizi dzīvē es tiešām esmu izdarījusi kaut ko pareizi, atverot jauno grāmatu un sadedzinot veco. Ja es to būtu sapratusi ātrāk, aiztaupītu ļoti daudz lieku emociju un šī vasara būtu bijusi daudz vērtīgāka. Bet- labāk vēlāk nekā nekad.
Starp citu, mani ļoti iedvesmoja kādas pazīstamas meitenes rakstītais citāts.
"-Ja esi atradis ko tādu, kas veidots no tīras vielas, laiks to nesabojās. Un tu varēsi atgriezties kad vien vēlies. Bet, ja tas, ko tu atrodi, ir bijis tikai gaismaz zibsnis, zvaigznes uzliesmojums, atgriežoties tu nesastapsi neko"/Paulu Koelju/
Man vienkārši vajag nomierināties un paļauties, ka ar laiku viss atrisinās. un vispār- tas jau sāk atrisināties.
