Labrīt!
Tieši tā, Laila ir modusies, izlīdusi no dūnu sedziņas, pārģērbusi silto pidžammu par mājas urāl-biksēm, pabarojusi Piparu un gatava kalt iekšā nervu sistēmas brīnumus.
Šonedēļ māja pustukša. Varētu rīkot brutālu dzerstiņu cē klases stilā, bet.. tas sakrīt ar kolokviju nedēļu, kad galvu no grāmatam pacelt varēs tikai tad, kad urīnpūšļa skala sasniegs astoņas balles vai kuņģītis sāks ēst pats sevi. [protams, es pārspīlēju]
Valsts svētki? Jā, atzīmēju, taču manas svētku sajūtas neradīja tas, ko piedāvāja galvaspilsēta.
Apskatoties izgaismotas mājas, nopērkot kaut kāds spīdekļus vai noskatoties, kā Rīgas Dome uzšauj gaisā vairāk kā 10'000 Ls un vēl pēc tam pasaka "Sveiciens svētkos no RD" kas principā nozīmēja- balsojiet par SC nākamajās pašvaldību vēlēšanās! Katru gadu mēs jūsu nodokļus izšausim bezjēdzīgi gaisā! ..tas man drīzāk uzdzina vēlmi iet mājās, adīt zeķi un skatīties filmu "Vienīgā fotogrāfija" [un nevis "Avatars"].
Staro Rīga šogad bija..nepārliecinoša. Man tomēr šķiet, ka ar gaismas instalācijām var radīt ko interesantāku par mainīgām krāsiņām uz ēku fasādēm. Protams, Operas tiltiņš un Gaismas Pils ēnu spēle bija mani favorīti, taču, diemžēl, tas arī bija vienīgais, kas piesaistīja manu uzmanību. Pārējā laikā biju īgna, kašķīga un saskumusi, jo kārtējo reizi pierādījās pārliecība, ka cerības ir muļķa mierinājums pat ja mirst pēdējās. Bet tas jau ir cits stāsts.
Kā jau katru gadu, sakāpām mašīnās un ar lāpām rokās, karstvīnu termosā izgājām Tīreļpurva takas, cenšoties saprast, kur ir robeža starp vairākums/mazākums, iespējamais/neiespējamais, ticība/neticība, vācīeši/krievi/latvieši, garīgais/fiziskais. Un tieši šis pārgājiens manā latvieša būtībā radīja svētku sajūtu, un lika domāt par to, ka tādai tautai kā mums sava valsts ir tomēr liela laime, kuru mēs nespējam novērtēt un bieži vien nemaz neesam pelnījuši. Ne jau tā staigāšana ar karodziņu pie sirds parāda, cik ļoti mēs cienam valsti, bet tas, ka benčiku nemetam pieturā tieši pie autobusa druvīm, ar vienu kāju jau kāpjot iekšā, bet atkritumu tvertnē, un ka Lielo Talku netaisam reizi gadā ar lielu lepnumu par to, ka vācam paši savus mēslus, bet dzīvojam savu ikdienu tā, ka pēc tādas masu tīrīšanas nemaz nev vajadzības.
Ja nevari mani sazvanīt, tad ticamākais es beidzot esmu uzmetusi pasauli un aizbraukusi padzīvot kādu laiciņu ar tarzānu un Džordžu no džungļiem. [vienīgais, kas mani bremzē ir iespēja zaudēt budžeta vietu augstskolā]
Tieši tā, Laila ir modusies, izlīdusi no dūnu sedziņas, pārģērbusi silto pidžammu par mājas urāl-biksēm, pabarojusi Piparu un gatava kalt iekšā nervu sistēmas brīnumus.
Šonedēļ māja pustukša. Varētu rīkot brutālu dzerstiņu cē klases stilā, bet.. tas sakrīt ar kolokviju nedēļu, kad galvu no grāmatam pacelt varēs tikai tad, kad urīnpūšļa skala sasniegs astoņas balles vai kuņģītis sāks ēst pats sevi. [protams, es pārspīlēju]
Valsts svētki? Jā, atzīmēju, taču manas svētku sajūtas neradīja tas, ko piedāvāja galvaspilsēta.
Apskatoties izgaismotas mājas, nopērkot kaut kāds spīdekļus vai noskatoties, kā Rīgas Dome uzšauj gaisā vairāk kā 10'000 Ls un vēl pēc tam pasaka "Sveiciens svētkos no RD" kas principā nozīmēja- balsojiet par SC nākamajās pašvaldību vēlēšanās! Katru gadu mēs jūsu nodokļus izšausim bezjēdzīgi gaisā! ..tas man drīzāk uzdzina vēlmi iet mājās, adīt zeķi un skatīties filmu "Vienīgā fotogrāfija" [un nevis "Avatars"].
Staro Rīga šogad bija..nepārliecinoša. Man tomēr šķiet, ka ar gaismas instalācijām var radīt ko interesantāku par mainīgām krāsiņām uz ēku fasādēm. Protams, Operas tiltiņš un Gaismas Pils ēnu spēle bija mani favorīti, taču, diemžēl, tas arī bija vienīgais, kas piesaistīja manu uzmanību. Pārējā laikā biju īgna, kašķīga un saskumusi, jo kārtējo reizi pierādījās pārliecība, ka cerības ir muļķa mierinājums pat ja mirst pēdējās. Bet tas jau ir cits stāsts.
Kā jau katru gadu, sakāpām mašīnās un ar lāpām rokās, karstvīnu termosā izgājām Tīreļpurva takas, cenšoties saprast, kur ir robeža starp vairākums/mazākums, iespējamais/neiespējamais, ticība/neticība, vācīeši/krievi/latvieši, garīgais/fiziskais. Un tieši šis pārgājiens manā latvieša būtībā radīja svētku sajūtu, un lika domāt par to, ka tādai tautai kā mums sava valsts ir tomēr liela laime, kuru mēs nespējam novērtēt un bieži vien nemaz neesam pelnījuši. Ne jau tā staigāšana ar karodziņu pie sirds parāda, cik ļoti mēs cienam valsti, bet tas, ka benčiku nemetam pieturā tieši pie autobusa druvīm, ar vienu kāju jau kāpjot iekšā, bet atkritumu tvertnē, un ka Lielo Talku netaisam reizi gadā ar lielu lepnumu par to, ka vācam paši savus mēslus, bet dzīvojam savu ikdienu tā, ka pēc tādas masu tīrīšanas nemaz nev vajadzības.
Ja nevari mani sazvanīt, tad ticamākais es beidzot esmu uzmetusi pasauli un aizbraukusi padzīvot kādu laiciņu ar tarzānu un Džordžu no džungļiem. [vienīgais, kas mani bremzē ir iespēja zaudēt budžeta vietu augstskolā]
1 komentārs:
tieši tā, mās!!
Ierakstīt komentāru