still here.

Vai Tu esi kādreiz dzīvē kaut ko ļoti nožēlojis?
Nē?
Tu melo.

Esmu tieši trīs soļu attālumā no visas pasaules uzmešanas, nieres pārdošanas, lai nopirktu moci, un dotos izbaudīt pasaules lielceļus. Saka, ka tie visu ārstē.

Es nožēloju, ka necīnos par to, ko tik izmisīgi vēlos.
Husqvarna Enduro
un ne tikai


Rītvakar brutāli balēsimies. Es nezinu, kur es mētāšos, bet tas ir neizbēgami. Un man ir sajūta, ka tieši to man šobrīd ļoti vajag.

Arī šovakar vakardienas playlists

Par mūziku [pirmais stāsts]

Nav attaisnojuma tiem vecākiem, kuri bērnus neved uz mūzikas skolu. Vienkārši nav. Un atruna- "bet viņam nav talanta/dzirdes/dotību" vai "viņam jāmācās ..., jo ar mūziku tāpat neko nenopelnīsi"  ir pilnīgs buļļa sūds, tāteikt. Ir reizes, kad turp vilkties ir kā zobu sāpes, bet neviens nevar adekvāti novērtēt to, ko dod muzikālā izglītība, nav svarīgi, kas tu būsi vai nebūsi, jo izpratne par mūziku dod nenovērtējami daudz. 

Ja man būtu jāsastāda top 10, par ko pateikties vecākiem, tad šis būtu otrais punkts aiz "paldies, ka mani radījāt". 

"Kaut ko jau dzird visi, bet saklausa tikai nedaudzi." 

Jā, man nebija normāla bērnība- vakaros sēdēju mūzikas skolā, nevis skatījos Ed, Edd, and Eddie; sestdienu rītos negulēju, jo jau 10os biju mūzikas skolā; pēc skolas negāju uz parku, jo biju mūzikas skolā; piektienās negāju ballēties, jo biju mūzikas skolā; neklausījos Britniju, bet spēlēju Bahu... 

Bet ziniet, mani bērni ies mūzikas skolā; Cow and Chicken vietā viņi skatīties ŠO, un pat ja viņiem šķitīs, ka es bojāju viņu bērnību, pienāks mirklis, kad viņi sapratīs, kādi uzvarētāji ir, zinot, kas ir mūzikas pasaule. 

Jūs nekad nesapratīsiet, ko man tas nozīmē- spēlēt klavieres. Tas nav izskaidrojams. Un nemaz nevajag izskaidrot. Un jūs nekad nezināsiet, ko nozīmē labākais Skolotājs pasaulē. Viņš mani ieveda tur, no kurienes nevar iznākt, un nemaz negribas. 

"Tas jau ir galvenais- mācīt mūziku, nevis klavierspēli."

Es iestāšos mūzikas akdēmijā. Tas ir izlemts. Pagaidām esmu tur tikai ēna, bet tas mainīsies.  Mūzika ir pārāk liela daļa manas būtības, un ir pretdabiski no tās atteikties. 

Man kādreiz dzīvē būs flīģelis, kuru turēšu mājas augšējā stāvā telpā, kurai visas sienas būs no stikla, lai var redzēt pasauli. 

Labrīt!

Esmu atpakaļ ierindā. Pēdējo nedēļu biju noilgojusies pēc mācībām, un tagad varu stundām sēdēt un mācīties tādas muļķības kā gastrulāciju, neirulāciju un placentas bārkstiņas. Joprojām lielākā problēma ir no rītiem pamosties- miega rūķi sasien, nelaiž vaļā un atslēdz modinātāju. Gaismas trūkums mani stipri ietekmē.

Toties Pipars sāk iedzīvoties- pats lec pie manis gultā, lien mīļoties un drīz manā vietā vārīs tēju un zīmēs placentu. Mana audzināšana strādā labi.


Man patīk, kad sētnieki slinko. "Nenozog rudeni."

Par to, kas ir vissvarīgākais.

Cik daudz mēs dzīvē daram, lai kādu rītu nebūtu jāmostas ar domu- sasodīts! es nokavēju un vairs nekas nav maināms! Un tad neko nedod kāds, kurš ir blakus, jo tieši to, kura nav, vēlamies redzēt visvairāk. Vecais labais stāsts, ka saprotam, kas mums bijis tikai tad, kad tā vairs nav.


Pēdējo dienu notikumi lika daudz domāt par to, kam ikdienā visu laiku atsakām, un nonākt pie secinājuma, ka tieši brīži, kurus pārliekam ir visbūtiskākie. Kāda gan vispār ir nozīme jebkam, ja es nevarētu ar Sīko skatīties Saturday Night Live? [un tieši es viņai atsaku visbiežāk]

ir jau ļoti cēli tagad tekt- "viss, Laila, tev jāmainās." Parasti tas nenotiek tik vienkārši, taču esot tur, kur vairs neko nevar mainīt, ir stindzinoša vēlme skriet, atrast, samīļot un nekad, nekad nelaist vaļā.

Otrā doma ir- beigt niekoties. Un tas ir ļoti vienkārši, jo runa nav par sīkām lietām vai notikumiem, bet tieši niekiem, kas mūs tā piesārņo, ka nekas cits neatliek, kā būstikajam atteikt, jo laika vienkārši nepietiek. Beidzam muļļāties un izlikties, beidzam ākstīties un tēlot.



Un vēl es sapratu, ka gribu pieaugt nopietnām attiecībām, kurās ir tā burvīgā drošības sajūta, par ko raksta grāmatās. Es gribu uzvesties kā pieaugušie, kuri viens ar otru rēķinās un kopā būvē plānus no mazajiem lego klucīšiem. Es gribu izkāpt no mazās Lailas un iekāpt Lielajā. Es gribu pastāvēt par sevi un beigt izdabāt, bet audzēt savu pasaulīti ar visām tām muļķībām, kas man ir tik svarīgas.



Pārāk daudz domāšanas pārāk īsam laikam.

Ja par sacensībām, tad viss bija labāk nekā gaidīju. Un par to var palasīt šeit

Jo šodien Pipars man ielēca klēpī. [pašreklāma]

Ir reizes, kad ielaižot kādu savā pasaulē, tas ir tā vērts.
Un ir reizes, kad mēs to nožēlojam.

Turpmāk es nevedīšu nevienu uz kalniem, ja nebūšu pilnīgi pārliecināta, ka tas otrs zina un saprot, ko tas nozīmē. Un vispār nelaidīšu savā pasaulē, kamēr pastāvēs iespēja, ka tas otrs manu pasauli tikai izmantos.
Toties šie cilvēki vienmēr paliks mani parādnieki, jo bez manis viņu pasaules nemaz nebūtu.


Vai Tu zināji, ka pirmo reizi kalnos biju 4 gadu vecumā? Un toreiz kāpu Momblānā?
Vai Tu zināji, ka esmu jaunākā no Latvijas, kas uzkāpusi Elbrusā, kas ir Eiropas augstākā virsotne?
Vai Tu zināji, ka vienatnē 3 dienās pārbraucu ar velo pāri pusei Latvijas, izmetot loku caur Igauniju?
Vai Tu zināji, ka mūzikas akadēmijas profesors izteica nožēlu, ka izvēlējos studēt medicīnu, nevis mūziku, jo man spēlēt klavieres sanāk sasodīti labi?

Un Tu zināji, ka es jau kopš dzimšanas daru to, ko citi nekad nespēs izdarīt?  Un tas nav episki. Es vienkārši esmu tā audzināta, ka mani neuztrauc birstoši akmeņi, vai pastaiga pusnaktī pa šoseju vienatnē, vai braukšana vienatnē pāri Latvijai ar velo.
Nav jēga katrā situācijā saskatīt briesmas, lai varonīgi tās pārvarētu. Tās ir vienkārši mūsu iedomas, ar ko pēc tam censties izlekt no bara.

Toties manā ģimenē tas viss nav briesmas. Tā ir būtība.

Ne lapsa, ne princis nenomira. Arī puķe ne.

Viņi, tāpat kā mēs visi, esam mūžīgi.


Kad mēs esam bērni, viss ir vienkārši. Tu man patīc, tu esi mans draugs, es ar tevi spēlēšos, es tevi precēšu. Viss. Punkts. Nav nekādu lieku jautājumu un domāšanas- kas es gribu būt, ko man vajag, jo mēs to jau zinām. Kad mēs esam bērni, mēs skaidri zinām, ko vēlamies. Un mums nav jāuztraucas, kā to sasniegt- par to domāja vecāki.
Kad mēs bijām maziņi, mums nebija ne jausmas, cik sarežģītu mēs visu vienkāršo padarīsim, kad sāksim pieaugt.

Bet tagad? Jo vecāki kļūstam, jo vairāk šķiet- mēs zinām, ko gribam. Muļķības. Mēs domājam, ka zinām, ko gribam.  Un nezinām tāpēc, ka pārāk daudz par to domājam. Nu, kāpēc tik maz uzticamies intuīcijai un vienkāršai pārliecībai- es to gribu un man to vajag? Nē, protams, mēs domājam, spriežam, analizējam. Un jo vairāk domājam, jo mazāka šķiet iespēja, ka sasniegsim, ko vēlamies, ka iegūsim, ko tik ļoti kārojam. 

Bērniem ātri apnīk mantas, ko viņi sagrib. Tā nav taisnība. Viņi zina, ko grib, un tas, ko viņi grib, nekad neapnīk. 

Man ir lācis, kas joprojām stāv uz skapjaugšas. Kad es biju maziņa, tas bija svarīgākais no visiem. Un lai arī cik daudz es domātu, kas man vajadzīgs un ko es gribu dzīvē sasniegt, tas lācis uz skapjaugšas stāvēs mūžīgi- arī bez vienas acs, norautu ausi un uzplēstu sānu. Man viņš nekad neapniks, pat ja es domāšu, ka man dzīvē vajag poršu, lielu suni un daudz naudas. Jo ir tā neizdzēšamā pārliecība, ka man to lāci vajag un viss. 

Un tā ir mīlestība. 

Brūnais Lazdonas piens.

Jau iekāpjot bembī bija skaidrs, ka vakars būs traks, bet neko tādu es tomēr negaidīju. Lauķi māk ballēties. Ir labi tie pasākumi, kuri beidzas pārāk ātri.

Garšo dzert trešdienā?
Jā, garšo.


Un starp citu, es biju uz anatomijas kolokviju plkst 8:00 un norāvu 9. Un Marta bija uroloģijas nodaļā. Un mediķi ir tik pat kruti kā lauķi. He, he.




Man šķiet, ka bērnu man nebūs. Ja nespēju izaudzināt trusi, tad kā gan spētu izaudzināt cilvēkbērnu?